PII "Pienenīte"

5-6gadīgo bērnu grupiņu “Taurenītis” un “Pūcītes” ekskursija uz Gulbenes novadu

02.11.2010.

Dzidra Peipiņa
Alūksnes pirmsskolas izglītības iestādes “Pienenīte” vadītāja vietnieks izglītības jomā


     Agrā rīta stundā, kad zemi klāj salna, uz bērnudārzu dodas priecīgi noskaņoti bērni, jo viņus gaida ceļojums uz kaimiņu novadu – Gulbeni, kur gaidāma tikšanās ar Gulbenes depo darbiniekiem. Kad ir paēstas siltas brokastis un sagaidītas māmiņas, kuras piedalīsies šai ekskursijā, dodamies uz autobusu, kur visus sagaida smaidīgs šoferis. Ekskursijā līdzi ņemam garšīgās, bērnudārza pavāru sagatavotās pusdienas un karavīru termosos ielieto liepziedu tēju.
     Pie Gulbenes dzelzceļa stacijas mūs sagaida gids – depo tehniskais direktors Raitis Melders. Viņš visus iepazīstina ar drošības noteikumiem depo teritorijā un aicina aplūkot depo. Esam patiesi pārsteigti par īpaši skaisti iekārtoto pasažieru vagoniņu izklaides braucieniem. Patiešām iespaidīgas un varenas ir lokomotīves! Vērojam vienu no lielākajām Latvijā ekspluatētajām platsliežu tvaika lokomotīvēm, aplūkojam vagonus, kuri kalpojuši cilvēku pārvadāšanai jau ļoti sen, pat no 1950.gada.
     Gulbenes šaursliežu dzelzceļam ir jau 107 gadi un pirmsākumos ceļojums varēja ilgt pat vairākas dienas, tāpēc bija speciālie vagoni ar 2-vietīgām un 4-vietīgām kupejas istabiņām.
     Interesantas, senas lietas vērojam Gulbenes dzelzceļa stacijas muzejā. Uzzinām daudz jauna un interesanta par dzelzceļnieku profesijām. Šeit strādā daudz dažādu profesiju pārstāvji – remontatslēdznieki, elektroatslēdznieki, mašīnisti, mašīnistu palīgi, depo dežuranti un vēl daudzi citi.
     Gids īpaši uzsver, ka, atrodoties dzelzceļa teritorijā, vienmēr jābūt modriem, stingri jāievēro drošības noteikumi. Tad mūs sagaida nākošais pārsteigums - rokas drezīna. Ar to varam pat pavizināties. Tā tik ir kārtīga rīta izvingrošanās, jo, lai drezīna ripotu uz priekšu, katram ir jāpieliek savs roku spēks.
     Ceļojums turpinās uz dzelzceļnieku mazo ābeļdārzu, kur, sēžot pie koka galdiem, ieturam siltas līdzatvestās pusdienas. Cik te – svaigā gaisā viss labi garšo!
     Atpakaļceļā uz Alūksni dodamies ar mazo bānīti. Brauciens ir interesants un aizraujošs. Pa ceļam lasām pieturu nosaukumus, vērojam krāšņo, rudenīgo dabu un gandrīz visi vēlamies kļūt par dzelzceļniekiem.