Ar kājām uz tālo slimnīcu?

16.07.2009.

Dr. Valdis Skulte
Alūksnes slimnīcā

Paldies visiem, kas ir cīnījušies un turpina cīnīties par Alūksnes slimnīcas pastāvēšanu. Paldies visiem iedzīvotājiem, kas izteica savu attieksmi, parakstot vēstuli Valsts prezidentam ar lūgumu izvērtēt Alūksnes slimnīcas saglabāšanas iespējas. Turpināsim uzsākto cīņu un

piektdien, 17.jūlijā plkst.14.00 laukumā pie Administratīvās ēkas sagaidīsim veselības ministri Baibu Rozentāli ar piketu, paužot atbalstu Alūksnes slimnīcas kā daudzprofilu slimnīcai darbībai.

Pārdomājot un vērtējot izveidojušos situāciju, vēlos Jums izklāstīt savu viedokli par pašreizējo absurdo stāvokli Latvijas medicīnā.
Manuprāt, slēpjoties aiz vispārējās krīzes un reformām, tiek sagrauta un iznīcināta esošā veselības aprūpes iekārta, kas, protams, nav nekas jauns. Vai kara laikā zaldātiem priekšlīniju ierakumos atņem patronas un ieročus, lai aizmugurē štābā uzlabotu apkures sistēmu? Diezin vai...
Latvijā mērķtiecīgi iznīcina lokālās slimnīcas, iegūstot no tā nelielus finansu līdzekļus, kurus paredzēts pārvietot uz reģionālām slimnīcām. Tajā pat laikā valsts atklāti paziņo, ka pārtrauc plānveida palīdzību visās slimnīcās. Ir absurdi pārvietot neatliekamās medicīnas palīdzības naudu projām no cilvēka, kuram tā paredzēta. Iznāk tā, ka, lai saņemtu neatliekamo medicīnisko palīdzību, ko līdz šim varēja saņemt tuvu dzīves vietai un īsākā laikā, pacients jāpārvieto (vai viņam jānokļūst pašam) uz slimnīcu 150km attālumā (mums tā ir Madona vai Valmiera). Veselības aprūpes dažādu līmeņu ierēdņu ausis ir pilnībā nedzirdīgas pret ierindas mediķu un lokālo slimnīcu vadītāju izmisīgo iebildi, ka pat pēc virspusējiem aprēķiniem tas nedod nekādu finansiālu ietaupījumu, bet tieši otrādi – palielinās izdevumi, pagarinās laiks līdz palīdzības saņemšanai, samazinās tās pieejamība, turklāt tiek apdraudēta cilvēku dzīvība, bet pēdējā laikā šai valstī cilvēka dzīvība nav nekādā vērtē, ja jau eksministrs Eglītis var ciniski paziņot (oficiālā sanāksmē un ar lieciniekiem), ka daļa pacientu ar akūtām saslimšanām ceļā nomirs. Viņus varētu ievietot tuvākā ārstniecības iestādē un izglābt! No savas prakses varētu minēt desmitiem tādu konkrētu gadījumu: plīsusi čūla vai apendicīts ar peritonītu, sadurtas plaušas ar 1,5l asiņu pleiras dobumā, liesas plīsums ar asinīm vēdera dobumā, bērns bezsamaņā, ko sakodis insekts vai čūska. Lieki piebilst, ka visi šie minētie pacienti atradās smagā stāvoklī un attālu transportēšanu diezin vai izturētu. Katram no šiem konkrētajiem pacietiem ir savi tuvinieki, ģimenes locekļi, tās ir reālas cilvēku dzīves un, diemžēl, arī nāves, kuras tikai pilnīgā vienaldzībā var iepludināt vispārējā statistikā. Kurš atbildēs par neatliekamās medicīnas mašīnā transportēšanas laikā mirušu cilvēku? Vai ministrs? Vai ierēdņi? Maz ticams... Viņiem ir tikai politiskā atbildība, kas reāli ir līdzvērtīga atbildībai par slikta gaisa palaišanu. Varbūt, ka ir labāk, ka nav cilvēku – nav jāmaksā sociālie pabalsti , pensijas, viņi nav jāārstē.
Manuprāt, ir jāsamazina finansējums tieši lielajām slimnīcām, ja jau tās tuvākā laikā neveiks tām „reformā” paredzēto funkciju. Tieši lielo, pustukšo monstru uzturēšanai nevajadzīgi tiek tērēts veselības aprūpes finansējums. Tad saprotamāk būtu, ka Latvijā ir tikai divas slimnīcas: abos Daugavas krastos Rīgā un uz tām transportē pacientus no visas Latvijas – reāls ietaupījums.
Apbrīnojami ir tas, ka atsevišķām personām, kas uzņemas it kā glābšanas misiju, šķiet, ka viņu viedoklis un rīcība ir vienīgie pareizie, un viņi musina un māna pārējo sabiedrības daļu, kas neizprot lietas būtību, bet drīzumā varēs to izbaudīt uz savas ādas. Piemērs: bērns ar sāpēm vēderā nedēļas nogalē un pievakarē jāved ar neatliekamo medicīnisko palīdzību uz tuvāko stacionāru (80-150 km), jo bez papildus izmeklējumiem un ķirurga apskates cits neuzņemsies atbildību operēt vai nē. Ja tiek dots slēdziens, ka nav nepieciešama ne neatliekama, ne ķirurģiska, ne stacionāra ārstēšana, bērns kopā ar māti kļūst par ambulatoru pacientu. Saliekot kopā: nedēļas nogales pusnakts, ziema ar – 10oC, attālums līdz mājām 150km, sava transporta nav, sabiedriskais transports nekursē, slimnīcā pārgulēt nevar. Kur paliek šāds Latvijas iedzīvotājs? Gadījums nav pārspīlēts vai rets, tādu turpmāk būs simtiem visā Latvijā. Pieaugs arī novēloto gadījumu skaits, pieaugs izmaksas.
Bēdīgākais ir tas, ka amatpersonas, kuras izlemj šos jautājumus ar vieglu roku nostāda tūkstošiem Latvijas iedzīvotāju pazemojošā stāvoklī, jo ne pašus, ne viņi ģimenes locekļus šāda situācija, visticamāk, neskar. To apstiprina arī vienaldzīgās sejas un ciniskie izteikumi TV un citos medijos, arī klātienē Alūksnes slimnīcā. Atmiņā ir kāds gadījums Alūksnes rajonā, kad vietējās varas pārstāvis ne īpaši atbalstīja vietējo slimnīcu, un tikai tad, kad pats cieta milzīgas sāpes nierakmeņu lēkmes dēļ un saņēma palīdzību vietējā slimnīcā, pilnībā izmainīja attieksmi pret medicīnu. Tādejādi gribētos, lai kāds godāts deputāts vai ierēdnis, varbūt saslimtu vai gūtu traumu (lai piedod man Dievs!) mīļajā Pededzes pagastā un vienīgā palīdzība viņam būtu ar vienu roku pieturēt sāpošo vai pārsisto vietu, ar otru, balstoties uz nūjas, pašam virzīties uz tuvāko medpunktu, jo helikopteriem lidot neļauj laika apstākļi, bet neatliekamās medicīniskās palīdzības mašīnas ir citos izsaukumos. Varbūt tad mainītos attieksme... Šoreiz, protams, pārspīlēju, jo pēc aicinājuma esam ārstu ģimene 2 paaudzēs, un savu 23 darba gadu laikā esam daudziem palīdzējuši.
Neizprotama ir ierēdņu nostādne starp Alūksnes Balvu Gulbenes slimnīcām neatliekamo palīdzību koncentrēt iestādē, kura ne ģeogrāfiski, ne infrastruktūras, ne personāla, ne materiāli tehniskā nodrošinājuma, ne pacientu plūsmas ziņā neatbilst pašu veselības ministrijas ierēdņu izstrādātiem kritērijiem, un reāli ir vājākais šīs iespējamās apvienības posms. Apbrīnojami, ka tagad finansējumu un plašāka reģiona veselības aprūpes organizēšanu uzticēs personām, kuras pēdējo 7-10 gadu laikā ar nemākulīgu menedžmentu nav spējušas sakārtot savu salīdzinoši nelielo iestādi, kā rezultātā veicinājušas kvalificētu speciālistu aizplūšanu citur. Secinājums - tas ir tikai un vienīgi politisks lēmums, ar sekojošo politisko atbildību, kas īstenībā ir līdzvērtīgs 0. Ja vēl pievieno eksministra Eglīša ģimenes biznesa iespējas saņemt valsts pasūtījuma naudu, kas reāli ir amatpersonas dienesta stāvokļa izmantošana un interešu konflikts (runa ir par SIA „Vizuālā diagnostika”, kas atrodas Gulbenes slimnīcā), tā bilde noskaidrojas. Bēdīgi, ka šādas lietas norisinās, un ka nevar saprast, kādā veidā tās ietekmēt un grozīt, jo arī mēdiji nevēlas īpaši iedziļināties, jo tas taču notiek tik tālu no viņiem!
Joprojām neesam zaudējuši cerību - pašvaldība, slimnīcas vadība un iedzīvotāji turpina cīņu par situācijas adekvātu analīzi un risinājumu. Mani konkrēti priekšlikumi ir apturēt vai pārtraukt absurdo veselības aprūpes centralizāciju (varbūt nākotnē tā būs vajadzīga, bet ne jau pašreizējā finansiāli ekonomiskajā situācijā valstī), saglabāt veselības aprūpes sistēmu valsts nomalēs, veicot godīgu analīzi par iespējamās palīdzības līmeni un vajadzību katrā vietā (tas neprasītu ilgu laiku un ierēdņu jau vēl ir daudz, stipri par daudz!), pārskatīt (samazināt) finansējumu lielajām slimnīcām, kurās krīzes apstākļos medicīniskās palīdzības apjoms nepārprotami samazināsies, nopietni izvērtēt un darīt zināmu sabiedrībai, kā reāli notiks pacientu pārvietošana uz medicīnas iestādēm neatliekamās palīdzības gadījumā, lai nebūtu kā filmā par tuaregu cilts medicīnu Āfrikā – četras dienas uz kamieļa līdz slimnīcai!
Protams, Latvijas iedzīvotāji izturēs arī šos grūtos gadus. No sirds visiem novēlu saudzēt sevi, neļaut ārējai ietekmei salauzt ticību nākotnei!

 


Alūksnes pilsētas dome
Dārza ielā 11, Alūksnē, LV-4301
tālr. 643 81496, fakss 643 81150 e-pasts: dome@aluksne.lv